Septiņi stāsti par trešo autobusu
Misija sākas šeit. Misijai ir divas kārtas.
Pirmajā tu nekad nezini, cik pilns autobuss pienāks. Iespējams, tu nespēsi iekāpt tajā vispār, ja vien neesi siļķe, kuras dzīves vienīgais mērķis ir nevis ģimene un karjera, bet atrašanās mucā. Tad okei, un, ja autobuss atbrauks pustukšs, sajūties kā uzvarētājs. Bet viss tikai sākas.
Pustukšs autobuss ir nākamais līmenis. Ja gribi tikt cauri dzīvs, ir jāapgūst vairākas iemaņas. Iemaņas skan kā mantra un, kā man teica mans jaunais draugs, dod dziļāku ieskatu dzīvē nekā Koelju. "Domā kā bomzis. Domā kā alkāns. Domā kā ome ar zivīm."
Pārāk vienkārši? Ej nu ej. Tev ir jāiedomājas, ka esi visi trīs, un visi trīs kāpj pa visām autobusa durvīm vienlaikus. Tev ir precīzi puse minūtes, lai izvērtētu, kuru vietu ieņems katrs no šiem kadriem, un jāapsēžas vietā, ko viņi izvēlēsies kā pēdējo variantu. Jo tikai tā tu vari būt pārliecināts, ka tavs sēdekļa biedrs nebūs viens no šiem.
Šoreiz paveicās — man blakus apsēdās mīlīga paskata dāma, kas izvilka no somas brillītes, atvēra grāmatu un sāka lasīt. Viens sāņu skatiens pa kreisi, un es saprotu, ka savā šodienas misijā esmu aizmirsusi vienu svarīgu detaļu — domāt kā reliģiskais fanātiķis. Bet paredzēt šo ir vai nu advancēts līmenis, vai nu tīrā veiksme, jo tie ir absolūti neparedzami.
Nepagāja ne puse minūtes, līdz man pajautāja, vai es nevēlos parunāt par Dievu. Es jau sagatavojos atbildēt, ka pārstāvu klasisko Laveja sātanismu, bet, izskatās, manu atbildi nemaz negaidīja. Dāmai bija svarīgi runāt pašai, un monologs varēja sākties.
Jēzus viņu ir izglābis no visa. To dāma jūt sevī ik brīdi, kad pie Viņa vēršas. To tā īsti nevar izskaidrot, jo šo sajūtu vari piedzīvot tikai pats. Un vispār — Jēzus tā uzreiz nemaz neatnāk. Jēzus sāk lēnām, līdz beidzot iesper tev ar dievišķo gaismu tā, ka knapi turies kājās no laimes. Agrāk gan kundze bieži nav turējusies kājās, jo viņu sita vīrs, kas pats knapi turējās kājās. Vienu reizi salauza ribu. Savējiem un slimnīcā gan teikusi, ka pa kāpnēm nogāzās, neveiklā muļķe. Un vīrs arī uz palātu nāca, puķes nesa. Kā nu nepiedot. Pavisam drīz varēja atkal strādāt un nest mājās naudu — bez viņas jau neviens nenesīs.
Kādu dienu vīrs atnāca mājās agrāk nekā parasti un ieraudzīja, ka vakariņas līdz galam vēl nav gatavas. Viņš paņēma pannu, izgāza ārā saturu un sāka viņu sist. Pa galvu. Aizbēga viņa vienās čībās un, nezinot, kur skriet, aizgāja uz baznīcu. Tur atnāca Jēzus, atrada, kur palikt pa nakti, sagādāja biļeti līdz vecāku mājām un sāka apgaismot. Ne tikai apgaismoja, bet arī parādīja, ka viņa, Dieva bērns, ir kaut kā vērta un pelnījusi labu vīru.
Viņa gaidīja, ka es kaut ko teikšu, bet es neteicu neko. "Kaut kam tas Jēzus tomēr der" kombinācijā ar "Man patiesībā bija prieks tevi satikt" laikam nav adekvātākā atbilde pasaulē.
Stāvu pie loga — tur, kur blakus ir divas sēdvietas. Bomži smird, alkāni dzer, sīkais sūdzas mammai, ka ir baigi slikti. Viss kā parasti. Arī tas, ka mammai vienalga — mamma runā pa telefonu.
Neklausījos, ko viņa runā, taču viena frāze zibenīgi piesaistīja manu uzmanību.
— Jā, tā Fifty Shades of Grey ir baigi labā grāmata, — teica dāma neredzamajai sarunbiedrenei klausulē.
Šausmās instinktīvi pakāpos atpakaļ. Un pareizi izdarīju — sīkais, kam apnika sūdzēties par nelabumu, ķērās pie lietas un sekundi pēc mātes vērtējuma par grāmatas labumu izvēmās viņai klēpī. Sīkais zina, ko dara.
— Ņem, garšīgs, — blondā iestūma man somā zemeņu sidru. — Nedzersi tagad, iedzersi mājās. Tev acīmredzami vajag.
Man vajadzēja gan. Besis uzkāpa pāri televīzijas tornim un, šķiet, augstumā varēja sacensties pat ar Gaiziņkalnu. To gan es nevarēju zināt, jo tas bija par tālu, aiz Siguldas. Es gan, noraudājusies, ar salveti glābjot notecējušo skropsteni, stāvēju 13. janvāra ielas pieturā. Tālumā jau spīdēja autobusa trijnieciņš, un es cerēju, ka tik vēlu nu gan būs kāda brīva vieta. Bija arī. Veselas divas.
Acis jau ieraudzīja pirmo — bezpajumtnieka kungs bija dāsni izplājis savu desmit lupatu kārtās ģērbto ķermeni uz diviem krēsliem pašā autobusa vidū, taču oža teica, ka no šejienes būtu jāpabīdās pa gabalu. Pabīdījos tieši tik tālu, ka atradās vieta pretī kādam pārītim. Pārītis, atšķirībā no bezpajumtnieka kunga, nebija saģērbies desmit lupatu kārtās, taču lupatās bija gan.
Dāma, izskatās, bija kārtīgi saposusies. Īsi džinsa svārki, gari smilšu krāsas zābaki, melns džemperis ar zeltainiem spīguļiem un spīguļiem pieskaņoti auskari. Kungs arī neatpalika — izskatās, ka bija izvilcis savu izejamo sporta tērpu.
— Viss, tūlīt vemšu! — iebļāvās dāma, izvilka Maksimas maisu un steidzīgi pielika to pie mutes.
— Nevajag vemt! — ar mīļi aizbildniecisku maigumu teica kungs. — Kļūsti par manu sievu!
Rajona romantikas līmenis pārsniedza maksimāli pieļaujamo daudzumu, tāpēc metu sāņu skatienu uz blakussēdētāju — puisi melnās drēbēs, kas rokās grozīja kaut kādu pulti. Ieskatoties vērīgāk, sapratu, ka biju smagi kļūdījusies, uzskatot puisi par bezjēdzīga plastmasas gabala berzētāju. Puisis draudīgi, bet maigi turēja rokās elektrošokeri, glāstot ieslēgšanas pogu.
Iebāzu roku somā, izvilku sidru un atvēru. Man acīmredzami vajag.
Geji un lesbietes okupēja Rīgu. Visu Rīgu. Tik ļoti, ka tā nonāca vispirms pazemē, bet tad — zemūdens valstībā. Tur klājoties grūti, jo visu laiku uzbrūk čekas haizivis, mēģinot apēst latvju tautu. Taču uz zemes miera arī nebūs — čekas haizivis ir amfībijas un ēd tos, kas kopā ar Rīgu nenoslīka. Klīst baumas, ka jau tuvojas Cēsīm.
Varbūt tomēr tam kungam pašam ar sevi runāt vajadzētu nevis autobusā, bet Tvaika ielā.
Lai arī cik tu nemēģinātu ignorēt dāmu, kas klačojas ar sen neredzētu blakussēdētāju, tas nav iespējams — viņas balss iet cauri austiņām, smagajai mūzikai, skaņas izolācijai, kosmosam, Visumam un nenobriedušu jauniešu psihei. Tā es uzzināju par Ieviņu. Ieviņa, lūk, ir dāmas dēla draudzene. Un viņai ļoti, ļoti nepatīk Ieviņa.
Ieviņa viņai neiepatikās jau no pirmā skatiena. Tā jau normāla meitene, bet sānos mati izskūti un uz rokas tetovējums. Drausmas, ka tā — bojā visu sievišķību. Ja dāma redzēs, ka Ieviņas un dēla attiecības virzās uz nopietno pusi, šī izvirzīsnoteikumu — dabūt tetovējumu nost. Tagad jau tās tehnoloģijas nu dikti modernas, švik-švik un gatavs. Jo neviens tetovējums nekad neies kopā ar līgavas tēlu.
Ieviņa ir slinka un izlutināta. Jo vakarā viņa atļaujas iet skatīties kaut kādus ārzemju seriālus, nevis gatavo vakariņas no pirmā, otrā un deserta. Tīrās šausmas! Viņas dēliņam taču tik ļoti patīk paēst, un viņš mājās ir pieradis, ka mamma sagaida ar siltu ēdienu. A pie viņiem — ak vai — šis pats maizītes taisa, vai viņi suši pasūta. Cik labi, ka mamma bieži nāk ciemos un atnes cepeti un vārītus kartupelīšus. Pie reizes arī dzīvokli piekārto, jo Ieviņa nekad neko nemāk salikt tā, lai ir ērti un funkcionāli.
Ieviņa ir dīvaina. Dāma jau saprot, ka katram tie hobiji dikti dažādi, bet braukt makšķerēt nu gan ir veču nodarbe. Kad viņas vīrs brauca makšķerēt, šī mājās gaidīja, māju uzkopa, ar draudzenēm uz kino gāja. Vēl Ieviņa, izrādās, iet šaut ar ieročiem, bet nu tiem neīstajiem. Dāmai bail, ka šādi Ieviņa vēlas piesaistīt vīriešu uzmanību — vai tad ir kāds cits iemesls, kāpēc meitene labprāt ļaujas šādām nodarbēm? Un kāpēc Ieviņai vajadzīga citu vīriešu uzmanība, ja viņai jau ir draugs?
Un darbs Ieviņai pagalam dīvains — kaut ko datorā zīmē. Pielīp pie tā un naktīs sēž, kaut ko dara, pēc tam līdz pēcpusdienai guļot. Dēliņam, nabagam, pašam brokastis sev jātaisa, uz darbu no rīta taisoties. Kā ar tādu meiteni dzīvot? Tagad, kamēr jauna, šī vēl nedomā, ko dara. Ar laiku sapratīs, ka nav radīta ģimenes dzīvei, un būs vīlusies.
Ieviņ! Ja tu to lasi, es gribu teikt, lai turies — tu esi forša! Bet tā dāma besī ne tikai tevi, bet arī mani — es to klausījos visu ceļu līdz Stokmanim.
Transports lēni jo lēni slīd pa sastrēgumu pilnām ielām, un mēs, pasažieri, uzzinām par viņu visu. Nesteidzieties teikt, ka noklausīties svešas sarunas ir slikti. Izvēles nav. Viņa bļauj klausulē, un tava vienīgā alternatīva ir izsist stiklu un izlēkt pretējā joslā cerībā, ka pretimbraucējs novāks tevi ātri un nesāpīgi.
Tā mēs uzzinājām, kā iet meitiņai. Cik grūti ar to diplomdarbu, bet nu jāuzraksta beidzot ir. Uzzinājām, kas, ko un kur ēda, uzzinājām, kā iet viņas draudzenēm, kas dāmai nebūt nav viena. Arī par slimnīcas piedzīvojumiem visu zinām.
Un tad, kad mums likās, ka par šo dāmu zinām tik daudz, cik nezinām par sevi pašu, viņa saspaidīja vēl vienu numuru un sāka stāstīt par to, kā viņai, nabadzītei, iet ar mēnešreizēm, tuvojoties menopauzei.
— Nu labi, atā, — pēc kādām desmit minūtēm dāma nolika klausuli.
— Nu tad beidzot! — ieskanējās kādas sievietes balss no aizmugures. Es saprotu, kāpēc vot tā vienkārši iet un šauj nost cilvēkus.
— Ar smailiju. Ar smailiju, saproti? Sveiciens svētkos un smailijs! — viņš vicināja abas rokas gaisā, cenšoties neizšļakstīt dzelteno Līvu skārdeni.
— Smaida, debils, ar acīm un iekavu. Kā tā vispār var būt, klau, a? Pats tavs tuvākais cilvēks tik daudzus gadus un apsveic tevi tā pieklājības pēc ar debilo smailiju beigās? Tu vispār spēj izdomāt kaut ko bez-kā-tur, bezpersoniskāku par šo smailiju? Pēc visa, kas bija. Es zinu, bļaģ, katru centimetru, kā viņa izskatās. Izklausos kā pediņš varbūt mazliet, bet katru dzimumzīmi. Zinu. Kā tā vispār var būt? Viņai tagad ir labāk? Es par viņu domāju, par to visu, galvā bildes grozās, bet viņa ne? Viņa mierīgi aizmieg, mostas, dzer savu šķīstošo, pretīgo un mierīgi iet ārā? Un tie kailfoto? A? Pēc visa, kas bijis, viņa man sms atsūta ar diviem vārdiem, ar "sveiciens svētkos"? Un to smailiju? Ar SMAILIJU? Labāk, kuce, nebūtu apsveikusi.
Labāk, kuce, nebūtu apsveikusi — klusi piekritu es, piecēlos un izkāpu. :)