Bilde zagta. Nezinu, no kā. Sorī. Apsolos ielikt citu.

Parasti tādus aprakstus sāk ar "manī dzīvo rakstnieks". Nezinu gan. Manī viņš ir pusmiris. Ja necieš no laika trūkuma, tad cieš no slinkuma, ja necieš no slinkuma, tad cieš no aizņemtības, un, ja necieš no aizņemtības, tad cieš no paģirām.

Priekšspēlei būs gana. Mani sauc Ksenija un es dažreiz rakstu. Parasti es rakstu savu blogu ksenijakomente.lv. Bet dažreiz es rakstu arī citas lietas, kas ne vienmēr ierauga gaismu. Šis ir nolēmis gaismu ieraudzīt.

Šī ir mana bērnības minibiogrāfija. Viss tieši tā arī ir noticis, tikai varoņiem bija citi vārdi. Iespējams, atmiņa kaut ko padzēsa. Iespējams, kādu mazmazītiņu detaļu pielika klāt.

"Deviņas dienas Dolomītā" ir manas 9 spilgtākas atmiņas. No sirds, no rajona, no deviņdesmitajiem.

Gribi kaut ko pajautāt?