Par draudzību un sūdiem
Ik pa laikam mūsu viesmīlīgo komūnu papildināja jauni iemītnieki, viens par otru interesantāks. Pārsvarā tie, kas deva priekšroku alkoholam, nevis dzīvokļa rēķina apmaksai. Vai tie, kam nebija, kur nākt, jo pēc iznākšanas brīvībā no īpašuma čiks vien bija palicis. Vadima tētis bija tas otrais gadījums. Vadima tētis tikko iznāca no cietuma un kļuva par mūsu kaimiņu.
Pirmajā minūtē viņš lika visiem saprast, kurš šeit ir saimnieks un kas draud tiem, kas traucēs viņa mieru un alkoholismu. Otrajā minūtē viņš saprata, ka grib draudzēties ar manu tēti. Jo mans tētis, lūk, krietns vīrs esot — redz, ka pa seju var sadot. Tētis pacienāja kungu ar cigareti un izskatījās, ka tā būs viena vareni laba kaimiņu būšana.
Pats Vadims, visticamāk, bija atsities mātē. Zolīdi stādījās man priekšā, palūdzot sataisīt siermaizi. Paņēmu baltmaizi, kārtīgi uzsmērēju virsū margarīnu, sagriezu šķību siera gabalu un pastiepu uz priekšu. Maizīte pazuda pāris sekunžu laikā, un Vadims teica, ka tagad esam draugi. Aizstāvēs mani no pilnīgi visiem. Tikai nezina, vai no Andreja. Andreja tētis, lūk, bijis cietumā divreiz. Nevar zināt, vai viņš bēgs, ja piedraudēs ar tēta dūri.
Ieturot maltīti izdomājām, ka jāiet pastaigāties uz piekto stāvu pie šīs dienas eksponāta — izsistajām durvīm. Durvis bija apzīmētas ar dīvainiem simboliem, kas sastāvēja no diviem aplīšiem, no kuriem auga desa, un uzrakstu RAP IS COOL. Pajautāju savam jaunajam draugam, vai viņš zina, kas ir "rap". "Kruta mūzika," viņš atbildēja. Visi stilīgie klausās repu.
Es jau taisījos jautāt, vai Vadimam ir, ko paklausīties, kad no nekurienes izlidoja Andrejs, iemeta mums ar šaha figūriņām un aizbēga prom tualetes virzienā. Mēs parādā nepalikām — pacēlām visu no grīdas un skrējām pakaļ. Vadims iegāja tualetes kabīnē, lepni turot rokā balto torni, iesmēla tajā iekšā sūdu no čupas, ko kāds bija aizmirsis noskalot, un iemeta Andrejam. Tornis trāpīja viegli sasvīdušajai Andreja pierei tieši pa vidu un, apmetot kūleni gaisā, ietriecās manā džemperī tieši uz kaķa aplikācijas.
— Lūdzu, piedod, ka tā sanāca,— teica Vadims. — Es negribēju. Mēs taču esam draugi.
Es noticēju.
Tajā dienā iemācījos divas lietas. Viens — pat ja jūs esat draugi, tas vēl nenozīmē, ka tavā virzienā nejauši nelidos sūdi. Divi — ja vēlies būt kruts, ir jāklausās reps. Mazliet paaugoties sapratu, ka vienā spriedumā biju kļūdījusies.