Smēķēšana izraisa draudus
— Naudas nav, naudas nav, — pa visu koridoru bļāva kaimiņiene, pīpējot vienu cigareti aiz otras.
— Nu gan brīnumi, — padomāju es. — Naudas nav, bet ko pīpēt ir.
Gribēju pajautāt mammai, kāpēc tā, bet sakautrējos, tāpēc pajautāju lielajai Olitai. Olita izskaidroja, ka, lūk, tiešām — cigaretēm nauda ir pat tad, kad naudas nav. Kaut kas nelīmējās kopā. Jau sāku prātot, ka kaimiņiene, kurai nauda nerodas, bet atrodas, noteikti pārkāpj kādu fizikas likumu, bet tad rūpīgāk paskatījos uz viņu un nospriedu, ka fizikas likums ir pats mazākais, ko viņa var pārkāpt.
Bet kaimiņienei nav, ko pārmest — pīpēt bija cieņā visiem. Ja esi gana liels un vairs nav bail, ka senči pieķers, varēji lepni nostāties koridora beigās, apsēsties uz palodzes un, metot vēsus skatienus pa logu, laist no mutes riņķīšus. Kas bailīgs, tam vieta atradās aiz garāžām, uz kurieni mēs vienmēr vilkāmies līdzi jautrā bariņā, cerot, ka lielie iedos uzvilkt dūmu. Nedeva un dzina prom, piedraudot sadot pa pakaļu. Neatlaidīgi gājām vēl un vēl, klausoties vēl bargākus solījumus. Lielie ātri vien saprata, ka draudi nestrādā un realizēt visu draudu draudu "neskatīsies multeni" nav viņu kompetencē, tāpēc padevās un piecieta mūsu klātbūtni. Un pat dūmu uzvilkt vienreiz iedeva.
Gājām mājās lepni un ar sajūtu, ka esam izdarījuši kaut ko ļoti svarīgu, nozīmīgu un slepenu. Jau taisījāmies griezties iekšā koridorā, kad mums ceļa priekšā nostājās iepriekš neredzēts vīrietis. Nostājās, jāatzīst, diezgan nestabili. Kungs nolamājās, pavicināja dūri un pajautāja, kāpēc mēs te pīpējam. Viņam taču tikko kā bērns piedzimis, kuram tagad mūsu dūmi jāelpo. Godīgi atbildējām, ka šeit mēs nepīpējam un par viņa bērnu vispār neko nezinām. Toties kungs visu zināja labāk par mums, jo esot policists, un vispār te savedīs visu kārtībā, lai mēs, sīkie nejēgas, te telpas nepiedūmojam.
Kad mamma saka, ka jāsaved kārtībā, viņa sāk kārtot istabu. Dusmīgais kungs nebija mana mamma — viņš izvilka ārā pistoli un pielika vistuvāk stāvošajam bērnam pie galvas.
Kara filmās, kad fašists draud ar ieroci un jautā, kur nometne, fašistiem neviens neko nesaka. Nospļaujas uz zemes, pasaka, ka Hitleram kaput, un varonīgi klusē ar tik vēsu seju, it kā būtu apēdis visgaršīgāko saldējumu pasaulē. Dīvaini gan. Es nesajutos kā pēc saldējuma ēšanas. Pēc saldējuma ēšanas neapstājas sirds, kājas nepaliek vieglas jo vieglas, un tu neesi gatavs pārdot ne tikai dzimteni, bet arī piemest tai pa virsu savu jauno Lego komplektu.
Kungs aizgāja, ar lielām grūtībām pārvietojoties lejā pa trepēm, mēs aizgājām, bez grūtībām skrienot katrs uz savu istabu.
Gulēt es toreiz gāju ar lielāko netaisnības sajūtu pasaulē. Tik aplami, ka smieklīgi — iedomāties, ka mēs pīpējam koridorā. Protams, ka tā nav. Mēs taču pīpējam aiz garāžām!