Pēdējo reizi Jēzus
Bērniem garlaikoties laika nebija — pie mums regulāri kāds nāca. Visbiežāk nāca sadot pa seju, pēc kā mēdza nākt sociālie dienesti. Dažreiz nāca piektā stāva tante pacienāt ar saldumiem. Vienu dienu atnāca Labie Cilvēki. Labie Cilvēki sadeva visiem apskāvienus, dāvanas un avīzi, ko stingri piekodināja izlasīt, jo tur esot par Jēzu. Pajautāju, vai Jēzus arī uz šejieni drīzumā pārvāksies. Man atbildēja, ka nē, bet vērts iepazīties tāpat — Jēzus esot viens lāga cilvēks. Un, kas nav mazsvarīgi — dala dāvanas katru svētdienu, ja vien nāksi par viņu parunāt. "Ja jau dāvanas, tad jau jāiet," — nospriedām mēs un ar nepacietību sākām gaidīt tikšanos.
Tikšanās notika vietā, ko visi devēja par "Klubu". Telpās bija vēsi un mazliet smirdēja pēc vecām grāmatām, bet to neviens nepamanīja, jo uz galda bija saliktas dāvanas. Dāvanu vidū pamanīju sen gribētu rokassprādzi, kas veikalā maksāja četrdesmit piecus santīmus. Jēzus gan zina, kā piesaistīt manu uzmanību.
Pirmā runāja Dace. Īsiem, sarkaniem matiem un modīgi ieveidotām, tievām uzacīm, viņa smaidīja kā pavasara saulīte un uz ceļa atrasti pieci santīmi, par ko veikalā pretī dod piecas ledenes. Dace vēlējās zināt, kā mums iet ģimenes dzīvē.
— Tētis atkal dzer, — drūmi teica Alīna. — Un čurā asinis.
— Tas pats. Un vēl kaujas, — teica Vadims, ar acīm ēdot uz galda izlikto rotaļu mašīnīti.
Es jau gribēju teikt, ka mans tētis strādā un lasa grāmatu, bet tad nospriedu, ka man nedos dāvanu. Nopūtos un teicu, ka arī mans tētis dzer. Paskatoties uz rokassprādzi, nopurināju galvu un piemetu, ka mamma arī.
Pēc Daces runāja Anna Aļeksejevna, pēc Annas — vīrietis uzvalkā. Stāstīja, ka, lūk, baznīcā ar Jēzu galīgi nepareizi runā un vispār neko nesajēdz. Pareizi esot runāt katram savā izdomātā valodā — ko arī tūliņ pat nodemonstrēja. Runātāju pūlis sāka izdvest neartikulētas skaņas, celt rokas pie debesīm un raustīties tā, ka pat ar epilepsiju slimais Dainītis tūlīt pat varētu izveseļoties no izbrīna.
Ejot uz mājām, izdomāju, ka tur galīgi nebūs labi. Iedomājies, esi tu tāds Jēzus un vēlies, lai ar tevi normāli runā, bet katrs muld kaut ko savu un vēl kustās tā, ka saprast nevari — vai saukt ātros, vai atskurbtuvi. Es Jēzus vietā pamatīgi apjuktu.
Izdomāju, ka vairāk uz Klubu neiešu. Un vispār, Ļeras mamma teica, ka Dieva nav. Es tikai nezinu, vai ticēt — viņa neizskatījās skaidrā.