Bolderājas Kirī
Poliklīnika bija mazgājamās telpas pieliekamajā. Otrādi apgāzta dzelzs vanna kalpoja par kabinetu ģimenes ārstam un ķirurgam, uz milzīga alumīnija šķīvja lepni sēdošā Evelīna taisīja rentgenus. Karīnai nācās iztikt ar tupēšanu uz zemes, bet neviens nesūdzējās.
"Lelles rentgens labs," atsūtīja man zīmīti Evelīna, ko es rūpīgi iedokumentēju veidlapā, uzspiedu zīmodziņu ar smaidīgu seju, uzliku savu parakstu un sajutos ļoti svarīga. Kad izaugšu liela, es noteikti gribēšu pildīt veidlapas un likt uz tām savus parakstus. Nosūtīju lelli pie ķirurga. Īsti nesapratu, kāpēc, jo rentgens bija labs, bet ķirurgs lūdzās kā traks un atteikt bija grūti.
Apārstējot lelli pilnībā, sapratām, ka ārsti no mums nekādi. Trūkst personāla, un ekipējums arī tāds pašvaks. Pat lelle, kā izskatījās, negribēja pie mums vairs nākt — gulēja tāda bēdīga stūrī ar savu labo rentgenu. Lai situāciju padarītu vēl drūmāku, atnāca apkopēja baba Žeņa un ar slotu izdzina mūs ārā. Taču padoties mēs negribējām — esam devušas kaut kāda hipopotama zvērestu un lelli atstāt nelaimīgu būtu varen nejauks darbs. Sarunājām savākt visu nepieciešamo un pēc pusdienām tikties tepat.
Ar Karīnu gājām ārā, un kā īsts ķirurgs viņa metās vākt stikla lauskas, čiekurus, kastaņus un pat vecu nagu lakas pudeli. Pāris metrus tālāk savācās arī sarūsējušie dzelzīši, kas izskatās pēc burta "E", un BomBibom košļenes faņķiks. Nav pārāk diži, bet vismaz kaut kas.
Apejot apkārt mājai, Karīna apstājās zem logiem un sastinga. Zālē, saules apspīdēta, gulēja skaista, pavisam īsta un pavisam medicīniska šļirce. Nebiju droša, vai tā ir laba doma, bet Karīna, atgādinot, ka lelle joprojām nav izārstēta, paņēma šļirci un sāka pētīt. Izpētot viņa pietuvināja adatu savai rokai, viegli jo viegli iedūra tajā, paturēja pāris sekundes un izmeta ārā. Uz rokas izveidojās neliels sarkans bumbulītis.
Mamma iebļāvās pa logu, ka jānāk ēst pusdienas, un es, nodevīgi pametot slimo lelli, aizgāju ēst kāpostu tīteņus. Priecīgi izstāstīju mammai par mūsu atradumiem, un viņa, jocīgi norijot nesakošļātu gabalu, teica, lai es ar Karīnu vairs nespēlējos un neiedomājos atkārtot to, ko izdarīja viņa, pastāstot to tādos vārdos, ka slimā lelle uz šī fona kļuva par veselāko lelli pasaulē. Lai pārliecinātos, ka es sapratu, desertā iedeva meža ogu saldējumu.
Pēc pusdienām ārā negāju — mani piesēdināja pie mazo fiziķu enciklopēdijas. Lasīju par Mariju Kirī, kas, pētot rentgenstarus, smagi jo smagi saslima, jo veica eksperimentus ar sevi. "Varbūt Karīna ir gluži kā Marija Kirī," padomāju es, bet pēc pāris sekundēm šo domu atmetu. Karīna ir vienkārši sīka idiote.