Titāniks nogrimis, lai dzīvo Titāniks
To iztraucēt nevarēja nekas: ne fakts, ka tu nemāki dziedāt, ne fakts, ka tu ne vārda nesaproti angliski. Pat tas, ka neesi redzējis "Titāniku", nebija šķērslis plati vērt vaļā muti un dziedāt līdzi Selīnai Dionai par to, ka viņas sirds turpinās savu ceļu.
No radio nomedīta, no kasetes uz kaseti pārrakstīta, ar flomāstera korķīti attīta desmit pagriezienus līdz vajadzīgajai vietai, tā skanēja no katras istabiņas ar jebkādu kasti, kas spēj kaut ko atskaņot. Arī filma atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka pāris reizes redzēju to sapnī. Šī nakts nebija izņēmums.
Titāniks viss tāds grimst, cilvēki panikā skrien, nabaga Leo netiek brīvībā pie savas mīlas, virtuves trauki sagāžas, un dzird sasistu stiklu skaņu. Pamostos un saprotu, ka skaņa bija pavisam reāla. Titāniks neslīkst, bet kaimiņa un Velgas mīla gan slīkst alkoholā, aplipinot visus savus lieciniekus ar smirdoņu un tarakāniem, viens no kuriem tajā naktī izdomāja ballēties man uz sejas. Padzenot tarakānu prom, pielipu pie loga un ieraudzīju, ka zemē guļ mazs televizors. Aiz televizora, apmetot jocīgu kūleni, lido elektriskā plītiņa. Aiz plītiņas lido drēbes un avīzes, kas, par spīti šī sadzīves baleta saspringtajai scēnai, gaisā lido lēni un graciozi, rāmi šūpojoties vējā. Tālāk Velga noliek uz palodzes trīsgadīgo Jānīti un saka, ka arī šo izmetīs ārā un vainīgs būs vīrs, lops tāds, kas dzīvot viņai vairs neļauj. Lops tāds noreaģē zibenīgi — paņem sīko un rod skaidrāko risinājumu, uz ko viņa neskaidrais prāts ir spējīgs — iznest ārā un nolikt smilšu kastē. No smilšu kastes nomest trīsgadnieku zemē laikam būs pagrūts darbs.
Kašķis tālāk gulēt neļāva, pieaugušie aizgāja kaut ko sazvanīt. Un Jānītis? Jānītis turpināja gulēt smilšu kastē raudot. Paraudāja un vienkārši aizmiga. Pamostoties vienkārši skatījās vienā punktā, nedvešot ne vārda. Mēģinājām pasaukt viņu spēlēties, bet šis neko. Tā arī nācās spēlēties blakus, iztēlojoties, ka viņa tur nav. Pēcpusdienā atbrauca kādas jaukas sievietes, paņēma Jānīti un aizveda sev līdzi. Es ceru, ka tur viņam būs labāk. Vismaz tualetes neapplūdis. Ar tādu domu arī taisījos iet gulēt, taču mamma teica, ka šonakt te beidzot vairāk negulēsim.
Rīt būs pieci soļi līdz vannas istabai. Gribētos kāpt pāri savam kaķim, bet man tāda nav, mamma neļauj — saka, ka šis saskrāpēs mūsu jaunās tapetes. Un vispār, kāds vēl kaķis — kādu laiku būs jāpadomā, kā ar sevi tikt galā. Jaunā dzīvokļa iegāde nav nekāda joka lieta. Bet esmu pārliecināta, ka garlaicīgi nebūs ne brīdi — man ir vesels, ar bērniem pilns pagalms, ko izpētīt, un joprojām vesela Bolderāja, ko piedzīvot.