Kas ir aiz skaistuma
Leonora atbrauca kopā ar māsu un mammu. Apaļīga tieši tik, cik nepieciešams, melniem, pusgariem matiem, lielām acīm, spilgti uzkrāsotām lūpām un sajūtu, ka tu mulsti par tad, ja viņa stāv koridora pretējā pusē. No viņas staroja viedums, šarms, Red & White, īsi svārki un visi viņas sešpadsmit gadi. Arī runāja viņa ar mums, nedaudz skatoties no augšas, bet ne tāpēc, ka gluži vienkārši bija garāka — skaidri bija redzams, ka šī būtne zina kaut ko, līdz kam vēl neesam izauguši.
Pirmais stāvs nebija iecienīta spēļu vieta, bet tomēr dažreiz sanāca tur iemaldīties. Kad savācāmies nelielā bariņā, Leonoras mamma mēdza vērt vaļā durvis, ieslēgt dziesmas par Jēzu, iziet ārā, novilkt čības un, turot tās rokās, baisi jocīgi dejot, bļaujot, ka Dievs ir visa jēga. Dievs, izrādās, bija katrā no mums, veda mūs ceļos un prom no neceļiem un vispār — aleluja, aleluja! Par laimi, viņa nekad nedejoja ilgāk par divām dziesmām, un jau pavisam drīz mēs netraucēti varējām spēlēties tālāk.
Tā diena bija visnotaļ izdevusies. Uz skolu nebija jāiet, un mamma nopirka man veselas divas saldējuma bumbiņas, ko es ar gardu muti tiesāju, kāpjot augšā. Leonora ar puišiem sēdēja pie loga. Leonora ar puišiem vispār bieži sēdēja pie loga.
— Ko lūri, sīkā? — Viņa piecēlās kājās, aizsedzot visu ieeju koridorā. — Ko smaidi? Par ko tāds prieks šodien, ko?
Stāvēju, neatbildēju un turpināju gardi ēst. Leonoru acīmredzot šāda lietu kārtība neapmierināja, tāpēc viņa varonīgi pagriezās pret lielajiem puišiem un teica, lai sadod man kārtīgi pa seju. Tagad. Tūlīt pat.
Puišu bars piecēlās un mani aplenca. Saldējums nolidoja uz zemes. Ķermeņi, pusotru reizi lielāki par mani, piespieda mani pie sienas un sāka gaidīt tālākus norādījumus. Taču ķermeņiem, kas pusotru reizi lielāki, ir mazs, bet man ļoti izdevīgs trūkums — saliecoties tu gluži vienkārši vari izskriet cauri viņu plati izliktajām kājām un aizskriet līdz dzīvokļa durvīm. Tā arī izdarīju. Diena varēja turpināt būt izdevusies. Galvenais, ka nav jāiet uz skolu.
Vēlāk Alīna man izstāstīja, ka Leonora ir tik dusmīga, jo uztaisīja abortu. Viņa taču guļ ar visiem pēc kārtas. Esot pārgulējusi pat ar četrdesmitgadīgu vīrieti par trīsdesmit latiem. Un vispār, viņa nav nekāda Leonora, bet gluži vienkārši Ļena.
Tajā reizē sapratu divas lietas. Pirmā — es nekad mūžā negulēšu ar četrdesmitgadīgu vīrieti. Nekad. Pat par trīsdesmit latiem ne. Otrā — vienmēr apēd saldējumu, pirms tuvojies cilvēku baram. Un Leonora? Kādu laiku pēc šī notikuma Leonora, gluži kā viņas māte, ielaida Jēzu savā sirdī un dvēselē, un viņai ir tapis piedots.