Dolomīta iela un kas tur mīt
Tie, kas nekad nav dzīvojuši Bolderājā, saka, ka šeit esot kolorīti. Nezinu gan. Kad dzīvo — nemani. Viena lieta man gan liekas amizanta — ielu nosaukumi. Īpaši tur, tālajā galā. Silikātu iela kā gara upe stiepjas cauri, kur tai pietek klāt Kvarca, Keramikas un Dolomīta. Un vēl Tekstilnieku. Bet Tekstilnieku iela šajā iežu grupiņā vienmēr bijis adoptēts bērns. Un uz Dolomīta ielas vispār nevajag rādīties. Tur esot pritons.
Es no simtdivdesmitpiektās istabiņas — tipisks ceturtā stāva bērns. Ceturtajam stāvam ir saplaisājis dzeltens linolejs, piepīpēts koridors un garas griestu lampas. Pretī dzīvo Vadims ar tēvu, kas regulāri sit kādam pa seju un pēc tam sasit seju sev, neveiksmīgi nokrītot. Divus soļus tālāk tante Duņa, bet savā istabā viņa izturas reti — lielāko daļu laika viņa guļ turpat koridorā, izgarojot vakardienas šņabi. Tepat blakus Velga ar vīru. Velga ar vīru ir īsts kašķu ģenerators, kas traucē skatīties multenes, taču tā nav nekāda liela bēda — pietiek tikai mazliet uzgriezt televizora skaņu. Desmit soļu attālumā ir omulīga sieviete ar spilgti rudiem matiem, kuros katru rītu ieveido milzīgas čirkas. Tuvāk vannas istabai ir jauniešu pāris, kas visu laiku bļauj it kā viens uz otru, bet ausis sāp visiem. Mana mamma vienreiz neizturēja un parādīja, kurš te spēj bļaut visskaļāk. Šie, atriebjoties, pievēma mūsu čības, bet kopš tā laika dzīvoja drusku klusāk. Vēl tur bija Alīna. Un Ļera. Ļera gāja uz mūzikas skolu.
Trīsdesmit piektajā solī virtuve, bet virtuvi es gandrīz neatceros — tā jau kādu laiku ir ciet. Mamma teica, ka tas tāpēc, ka dāmas, gatavojot kunga prātā, pāris reizes bija aizmirsušas izslēgt gāzi. Kopš tā laika katrs gatavoja kā mācēja, un mēs nopirkām mikroviļņu krāsni. Mamma gan stingri piekodināja, lai nevienam nesaku, ka mums tāda ir.
Līdz vannas istabai piecdesmit pieci soļi. Vienā pusē ir izlietnes, kurās mazgāja veļu, otrā — izlietnes, pie kurām var mazgāt seju — ja vien tava seja ir gana skaidra. Lielākā daļa no tām nestrādāja, tāpēc no rīta, taisoties uz skolu, bija gana ātri jāsteidzas, lecot pāri Duņai, lai nestāvētu rindā. Pretī vannasistabai ir trīs tualetes. Tualetes ir īsta loterija — nekad nevar zināt, vai tās nav applūdušas. Ja ir, tad tualešu saturs lepni gozējas gan podā, gan uz grīdas. Trešā tualete applūda reti, bet uz to es negāju. Kāds man teica, ka tur dzīvo monstrs, kas kož bērniem pirkstos. Monstrs tur, visticamāk, nedzīvoja, taču kāds no iemītniekiem bezsamaņā gulēja regulāri.
Dušas bija piedzīvojums četrus stāvus uz leju — pagrabā. Augstiem griestiem, izrūsējušas, tās dūca un krāca, taču, mēs, meitenes, mācējām pārkliegt pat viskrācošāko dušu. Pēc dušošanās mamma tuntulēja mani milzīgā pufenē un teica, lai aši skrienu uz augšu, lai nesaslimtu caurvējā. Jo reti kas ir sliktāks par saslimšanu caurvējā. Ja nu vienīgi dežurante, kas bāž savu degunu visu dzīvēs tik ļoti, ka caurvējam skauž.
Apžūstot pēc dušas, varēja iet uz piekto stāvu spēlēties. Uz otro gājām reti, jo tur dzīvoja ome, kurai mūsu skraidīšana izraisīja milzu galvassāpes. Trešais stāvs piederēja lielajiem puikām, bet pirmais — ir jābūt pamatīgam neveiksminiekam, lai spēlētos pirmajā stāvā. Tā tik vēl trūka.