Tie, kas nekad nav dzīvojuši Bolderājā, saka, ka šeit esot kolorīti. Nezinu gan. Kad dzīvo — nemani. Viena lieta man gan liekas amizanta — ielu nosaukumi. Īpaši tur, tālajā galā. Silikātu iela kā gara upe stiepjas cauri, kur tai pietek klāt Kvarca, Keramikas un Dolomīta. Un vēl Tekstilnieku. Bet Tekstilnieku iela šajā iežu grupiņā vienmēr bijis adoptēts bērns. Un uz Dolomīta ielas vispār nevajag rādīties. Tur esot pritons.

Es no simtdivdesmitpiektās istabiņas — tipisks ceturtā stāva bērns. Ceturtajam stāvam ir saplaisājis dzeltens linolejs, piepīpēts koridors un garas griestu lampas. Pretī dzīvo Vadims ar tēvu, kas regulāri sit kādam pa seju un pēc tam sasit seju sev, neveiksmīgi nokrītot. Divus soļus tālāk tante Duņa, bet savā istabā viņa izturas reti — lielāko daļu laika viņa guļ turpat koridorā, izgarojot vakardienas šņabi. Tepat blakus Velga ar vīru. Velga ar vīru ir īsts kašķu ģenerators, kas traucē skatīties multenes, taču tā nav nekāda liela bēda — pietiek tikai mazliet uzgriezt televizora skaņu. Desmit soļu attālumā ir omulīga sieviete ar spilgti rudiem matiem, kuros katru rītu ieveido milzīgas čirkas. Tuvāk vannas istabai ir jauniešu pāris, kas visu laiku bļauj it kā viens uz otru, bet ausis sāp visiem. Mana mamma vienreiz neizturēja un parādīja, kurš te spēj bļaut visskaļāk. Šie, atriebjoties, pievēma mūsu čības, bet kopš tā laika dzīvoja drusku klusāk. Vēl tur bija Alīna. Un Ļera. Ļera gāja uz mūzikas skolu.

Trīsdesmit piektajā solī virtuve, bet virtuvi es gandrīz neatceros — tā jau kādu laiku ir ciet. Mamma teica, ka tas tāpēc, ka dāmas, gatavojot kunga prātā, pāris reizes bija aizmirsušas izslēgt gāzi. Kopš tā laika katrs gatavoja kā mācēja, un mēs nopirkām mikroviļņu krāsni. Mamma gan stingri piekodināja, lai nevienam nesaku, ka mums tāda ir.

Līdz vannas istabai piecdesmit pieci soļi. Vienā pusē ir izlietnes, kurās mazgāja veļu, otrā — izlietnes, pie kurām var mazgāt seju — ja vien tava seja ir gana skaidra. Lielākā daļa no tām nestrādāja, tāpēc no rīta, taisoties uz skolu, bija gana ātri jāsteidzas, lecot pāri Duņai, lai nestāvētu rindā. Pretī vannasistabai ir trīs tualetes. Tualetes ir īsta loterija — nekad nevar zināt, vai tās nav applūdušas. Ja ir, tad tualešu saturs lepni gozējas gan podā, gan uz grīdas. Trešā tualete applūda reti, bet uz to es negāju. Kāds man teica, ka tur dzīvo monstrs, kas kož bērniem pirkstos. Monstrs tur, visticamāk, nedzīvoja, taču kāds no iemītniekiem bezsamaņā gulēja regulāri.

Dušas bija piedzīvojums četrus stāvus uz leju — pagrabā. Augstiem griestiem, izrūsējušas, tās dūca un krāca, taču, mēs, meitenes, mācējām pārkliegt pat viskrācošāko dušu. Pēc dušošanās mamma tuntulēja mani milzīgā pufenē un teica, lai aši skrienu uz augšu, lai nesaslimtu caurvējā. Jo reti kas ir sliktāks par saslimšanu caurvējā. Ja nu vienīgi dežurante, kas bāž savu degunu visu dzīvēs tik ļoti, ka caurvējam skauž.

Apžūstot pēc dušas, varēja iet uz piekto stāvu spēlēties. Uz otro gājām reti, jo tur dzīvoja ome, kurai mūsu skraidīšana izraisīja milzu galvassāpes. Trešais stāvs piederēja lielajiem puikām, bet pirmais — ir jābūt pamatīgam neveiksminiekam, lai spēlētos pirmajā stāvā. Tā tik vēl trūka.

Ik pa laikam mūsu viesmīlīgo komūnu papildināja jauni iemītnieki, viens par otru interesantāks. Pārsvarā tie, kas deva priekšroku alkoholam, nevis dzīvokļa rēķina apmaksai. Vai tie, kam nebija, kur nākt, jo pēc iznākšanas brīvībā no īpašuma čiks vien bija palicis. Vadima tētis bija tas otrais gadījums. Vadima tētis tikko iznāca no cietuma un kļuva par mūsu kaimiņu.

Pirmajā minūtē viņš lika visiem saprast, kurš šeit ir saimnieks un kas draud tiem, kas traucēs viņa mieru un alkoholismu. Otrajā minūtē viņš saprata, ka grib draudzēties ar manu tēti. Jo mans tētis, lūk, krietns vīrs esot — redz, ka pa seju var sadot. Tētis pacienāja kungu ar cigareti un izskatījās, ka tā būs viena vareni laba kaimiņu būšana.

Pats Vadims, visticamāk, bija atsities mātē. Zolīdi stādījās man priekšā, palūdzot sataisīt siermaizi. Paņēmu baltmaizi, kārtīgi uzsmērēju virsū margarīnu, sagriezu šķību siera gabalu un pastiepu uz priekšu. Maizīte pazuda pāris sekunžu laikā, un Vadims teica, ka tagad esam draugi. Aizstāvēs mani no pilnīgi visiem. Tikai nezina, vai no Andreja. Andreja tētis, lūk, bijis cietumā divreiz. Nevar zināt, vai viņš bēgs, ja piedraudēs ar tēta dūri.

Ieturot maltīti izdomājām, ka jāiet pastaigāties uz piekto stāvu pie šīs dienas eksponāta — izsistajām durvīm. Durvis bija apzīmētas ar dīvainiem simboliem, kas sastāvēja no diviem aplīšiem, no kuriem auga desa, un uzrakstu RAP IS COOL. Pajautāju savam jaunajam draugam, vai viņš zina, kas ir "rap". "Kruta mūzika," viņš atbildēja. Visi stilīgie klausās repu.

Es jau taisījos jautāt, vai Vadimam ir, ko paklausīties, kad no nekurienes izlidoja Andrejs, iemeta mums ar šaha figūriņām un aizbēga prom tualetes virzienā. Mēs parādā nepalikām — pacēlām visu no grīdas un skrējām pakaļ. Vadims iegāja tualetes kabīnē, lepni turot rokā balto torni, iesmēla tajā iekšā sūdu no čupas, ko kāds bija aizmirsis noskalot, un iemeta Andrejam. Tornis trāpīja viegli sasvīdušajai Andreja pierei tieši pa vidu un, apmetot kūleni gaisā, ietriecās manā džemperī tieši uz kaķa aplikācijas.

— Lūdzu, piedod, ka tā sanāca,— teica Vadims. — Es negribēju. Mēs taču esam draugi.

Es noticēju.

Tajā dienā iemācījos divas lietas. Viens — pat ja jūs esat draugi, tas vēl nenozīmē, ka tavā virzienā nejauši nelidos sūdi. Divi — ja vēlies būt kruts, ir jāklausās reps. Mazliet paaugoties sapratu, ka vienā spriedumā biju kļūdījusies.

Poliklīnika bija mazgājamās telpas pieliekamajā. Otrādi apgāzta dzelzs vanna kalpoja par kabinetu ģimenes ārstam un ķirurgam, uz milzīga alumīnija šķīvja lepni sēdošā Evelīna taisīja rentgenus. Karīnai nācās iztikt ar tupēšanu uz zemes, bet neviens nesūdzējās.

"Lelles rentgens labs," atsūtīja man zīmīti Evelīna, ko es rūpīgi iedokumentēju veidlapā, uzspiedu zīmodziņu ar smaidīgu seju, uzliku savu parakstu un sajutos ļoti svarīga. Kad izaugšu liela, es noteikti gribēšu pildīt veidlapas un likt uz tām savus parakstus. Nosūtīju lelli pie ķirurga. Īsti nesapratu, kāpēc, jo rentgens bija labs, bet ķirurgs lūdzās kā traks un atteikt bija grūti.

Apārstējot lelli pilnībā, sapratām, ka ārsti no mums nekādi. Trūkst personāla, un ekipējums arī tāds pašvaks. Pat lelle, kā izskatījās, negribēja pie mums vairs nākt — gulēja tāda bēdīga stūrī ar savu labo rentgenu. Lai situāciju padarītu vēl drūmāku, atnāca apkopēja baba Žeņa un ar slotu izdzina mūs ārā. Taču padoties mēs negribējām — esam devušas kaut kāda hipopotama zvērestu un lelli atstāt nelaimīgu būtu varen nejauks darbs. Sarunājām savākt visu nepieciešamo un pēc pusdienām tikties tepat.

Ar Karīnu gājām ārā, un kā īsts ķirurgs viņa metās vākt stikla lauskas, čiekurus, kastaņus un pat vecu nagu lakas pudeli. Pāris metrus tālāk savācās arī sarūsējušie dzelzīši, kas izskatās pēc burta "E", un BomBibom košļenes faņķiks. Nav pārāk diži, bet vismaz kaut kas.

Apejot apkārt mājai, Karīna apstājās zem logiem un sastinga. Zālē, saules apspīdēta, gulēja skaista, pavisam īsta un pavisam medicīniska šļirce. Nebiju droša, vai tā ir laba doma, bet Karīna, atgādinot, ka lelle joprojām nav izārstēta, paņēma šļirci un sāka pētīt. Izpētot viņa pietuvināja adatu savai rokai, viegli jo viegli iedūra tajā, paturēja pāris sekundes un izmeta ārā. Uz rokas izveidojās neliels sarkans bumbulītis.

Mamma iebļāvās pa logu, ka jānāk ēst pusdienas, un es, nodevīgi pametot slimo lelli, aizgāju ēst kāpostu tīteņus. Priecīgi izstāstīju mammai par mūsu atradumiem, un viņa, jocīgi norijot nesakošļātu gabalu, teica, lai es ar Karīnu vairs nespēlējos un neiedomājos atkārtot to, ko izdarīja viņa, pastāstot to tādos vārdos, ka slimā lelle uz šī fona kļuva par veselāko lelli pasaulē. Lai pārliecinātos, ka es sapratu, desertā iedeva meža ogu saldējumu.

Pēc pusdienām ārā negāju — mani piesēdināja pie mazo fiziķu enciklopēdijas. Lasīju par Mariju Kirī, kas, pētot rentgenstarus, smagi jo smagi saslima, jo veica eksperimentus ar sevi. "Varbūt Karīna ir gluži kā Marija Kirī," padomāju es, bet pēc pāris sekundēm šo domu atmetu. Karīna ir vienkārši sīka idiote.

Šajā naktī notika vairākas ievērības cienīgas lietas. Pirmā — stāvs varēja gulēt mierīgi, jo piedzēries kaimiņš nesita Velgu. Otrā — nav applūdusi neviena tualete, pat ne vidējā kabīne ar podu maigi rozā krāsā. Trešā, ievērības viscienīgākā — pa nakti uz sienas parādījās milzīgs uzraksts. Varēja redzēt, ka autors ir centies — steigšus, bet no visas sirds.

Rīts bija sācies pilna sparā, un tā vēstnese — Duņa no divdesmit sestās istabas jau ir paguvusi saldi aizmigt koridora vidū, nodrošinot visiem ikrīta pāri kāpšanas rituālu. Apkopēja, sažuvusi un sačokurojusies īsa auguma sieviete ar gadalaiku ietekmei nepakļautu melnu cepuri galvā, jau īgni vicināja ūdens spaini un slotu. Jo tuvāk viņa nāca vannasistabai, jo skaidrāk redzēja, ka sienu rotā kaut kas melns. Ziņkārības mākta, viņa pagāja uz priekšu un nu varēja novērtēt nakts ciemiņa daiļradi pilnā krāšņuma. "APKOPĒJA BABA ŽEŅA IR STŪLBA VISTA" — vēstīja uzraksts. No sākuma apmulsusi, padusmojusies un tad sapratusi, ka melnais marķieris nav nekāda joka lieta, apkopēja baba Žeņa izdomāja sasaukt ekspertu sapulci. Ekspertu sapulce gudri sastājās apkārt uzrakstam, pakasīja galvas, pavicināja pirkstus un sāka izmeklēšanu.

— To noteikti rakstīja bērns, — teica iedomīgās Evelīnas mamma, kas bija skolotāja. — Pēc rokraksta redz.

Potenciālie vaininieki rāmi sastājās rindā un gaidīja.

— Tūlīt pat iznāk uz priekšu tas, kas to izdarīja, — stingri aicināja jaukās Olitas mamma, bet, ņemot vērā to, ka viņa bija tikpat jauka, cik viņas meita, draudīgi tas neizklausījās. Nemaz.

Potenciālie vaininieki sāka skatīties viens uz otru.

Tā nu viņi sāka minēt. Evelīna tā nebija — Evelīna naktī ārpus istabas nav gājusi. Vadims arī — viņam tāda melnā marķiera nemaz nav. Gribēja jau sākt vainot Olgu, bet tad atcerējās, ka Olga ir garīgi atpalikusi. Ļera? Ļera ir mūzikas skolā, un vispār tāda mierīga meitene. Un Ksenija tā pavisam noteikti nevarēja būt — Ksenija ar kļūdu neuzrakstīs. Beigu beigās nosprieda, ka tas bija Rižais. Rižais nebija uz vietas, un ko vispār no Rižā gaidīt — esot nekontrolējams huligāns.

Ekspertu sapulce beidza savu sēdi un aizgāja gatavot brokastis.

Piecelties iepriekšējā naktī bija grūti, vēl grūtāk — nemanāmi pārkāpt pāri viegli krācošai mammai. Kļūda? Kļūdu es pieļāvu speciāli. Un marķieri noskaloju podā — tajā pašā, kas maigi rozā krāsā. Ceru, ka tas nebija iemesls, kāpēc tas pavisam drīz atkal bija aizdambējies.

Apkopēja baba Žeņa derdzīgi tīrīja nost uzrakstu, kas nu nekādīgi negribēja pazust. Un labi, ka tā. Jo, apkopēj baba Žeņa, mēs neesam droši, ka, pidari tādi, izaugsim par narkomāniem un prostitūtām. Taču esam droši, ka notīrīt šo tev būs jāpacenšas.

Leonora atbrauca kopā ar māsu un mammu. Apaļīga tieši tik, cik nepieciešams, melniem, pusgariem matiem, lielām acīm, spilgti uzkrāsotām lūpām un sajūtu, ka tu mulsti par tad, ja viņa stāv koridora pretējā pusē. No viņas staroja viedums, šarms, Red & White, īsi svārki un visi viņas sešpadsmit gadi. Arī runāja viņa ar mums, nedaudz skatoties no augšas, bet ne tāpēc, ka gluži vienkārši bija garāka — skaidri bija redzams, ka šī būtne zina kaut ko, līdz kam vēl neesam izauguši.

Pirmais stāvs nebija iecienīta spēļu vieta, bet tomēr dažreiz sanāca tur iemaldīties. Kad savācāmies nelielā bariņā, Leonoras mamma mēdza vērt vaļā durvis, ieslēgt dziesmas par Jēzu, iziet ārā, novilkt čības un, turot tās rokās, baisi jocīgi dejot, bļaujot, ka Dievs ir visa jēga. Dievs, izrādās, bija katrā no mums, veda mūs ceļos un prom no neceļiem un vispār — aleluja, aleluja! Par laimi, viņa nekad nedejoja ilgāk par divām dziesmām, un jau pavisam drīz mēs netraucēti varējām spēlēties tālāk.

Tā diena bija visnotaļ izdevusies. Uz skolu nebija jāiet, un mamma nopirka man veselas divas saldējuma bumbiņas, ko es ar gardu muti tiesāju, kāpjot augšā. Leonora ar puišiem sēdēja pie loga. Leonora ar puišiem vispār bieži sēdēja pie loga.

— Ko lūri, sīkā? — Viņa piecēlās kājās, aizsedzot visu ieeju koridorā. — Ko smaidi? Par ko tāds prieks šodien, ko?

Stāvēju, neatbildēju un turpināju gardi ēst. Leonoru acīmredzot šāda lietu kārtība neapmierināja, tāpēc viņa varonīgi pagriezās pret lielajiem puišiem un teica, lai sadod man kārtīgi pa seju. Tagad. Tūlīt pat.

Puišu bars piecēlās un mani aplenca. Saldējums nolidoja uz zemes. Ķermeņi, pusotru reizi lielāki par mani, piespieda mani pie sienas un sāka gaidīt tālākus norādījumus. Taču ķermeņiem, kas pusotru reizi lielāki, ir mazs, bet man ļoti izdevīgs trūkums — saliecoties tu gluži vienkārši vari izskriet cauri viņu plati izliktajām kājām un aizskriet līdz dzīvokļa durvīm. Tā arī izdarīju. Diena varēja turpināt būt izdevusies. Galvenais, ka nav jāiet uz skolu.

Vēlāk Alīna man izstāstīja, ka Leonora ir tik dusmīga, jo uztaisīja abortu. Viņa taču guļ ar visiem pēc kārtas. Esot pārgulējusi pat ar četrdesmitgadīgu vīrieti par trīsdesmit latiem. Un vispār, viņa nav nekāda Leonora, bet gluži vienkārši Ļena.

Tajā reizē sapratu divas lietas. Pirmā — es nekad mūžā negulēšu ar četrdesmitgadīgu vīrieti. Nekad. Pat par trīsdesmit latiem ne. Otrā — vienmēr apēd saldējumu, pirms tuvojies cilvēku baram. Un Leonora? Kādu laiku pēc šī notikuma Leonora, gluži kā viņas māte, ielaida Jēzu savā sirdī un dvēselē, un viņai ir tapis piedots.

Neviens īsti nezina, no kurienes tas bija uzradies. Varbūt lielie puikas atnesa. Varbūt kāds no sīkajiem nospēra saviem vecākiem. Var jau būt, ka apkopēja baba Žeņa nejauši atstāja — tu nekad nevari zināt, ko atkal sadomās apkopēja baba Žeņa. Lai arī kā tur nebūtu, vannasistabas pieliekamajā lepni gozējās publiskajai apskatei izlikts žurnāls ar plikām meitenēm.

Sastājamies žurnālam apkārt un nozīmējam galveno lapaspušu šķirstītāju.

— Nu pretīgi, — teica Karīna, sataisot smieklīgu grimasi. Kā tas vispār kādam var likties labi?
— Tiešām pretīgi, viņai tur jau iekšējos orgānus redz, — turpināja cita meitene, kuras balsī varēja just īpašu lepnumu par to, ka viņa spēj izrunāt tik nopietnus vārdus.

Nesteidzos piekrist savām spēļubiedrenēm, jo neko pretīgu tur neredzēju. Meitenes bija ļoti smukas — atšķirībā no tantēm, ko ikdienā redzēju dušās. Lapaspuses "pretīgi" kora pavadījumā šķirstījās uz priekšu, un citi, pamanot, ka es klusēju, sāka gaidīt manu verdiktu.

Sataisīju domīgu seju, izpētīju kailās dāmas bildi no galvas līdz kājām, drošības pēc pagriežot arī kājām gaisā, pāris reizes uzsitu ar pirkstiem pa galdiņu un nopūšoties atzinu, ka tiešām ir pretīgi.

— Ja jau tik pretīgi, žurnāls jāliek lietā, — nosprieda pretīguma komiteja un ātri vien izdomāja, ka meitenes vajag izgriezt ārā no žurnāla un salikt zem durvīm tiem, kas regulāri traucē mums spēlēties — lielajiem puikām. Domāts — darīts. Ar zibenīgi sazvērniecisku ātrumu uzradās šķēres, kas ātri vien žurnālu padarīja par palielu atgriezumu kaudzi.

Sadalījāmies komandās — katra komanda apstaigāja savu stāvu, cenšoties noķert brīdi, kad koridorā neviena nav, un salikt zem durvīm pretīgo meiteņu attēlus. Nolēmām arī, ka tiem puikām, kas ir īpaši iedomīgi, liksim pat divus vai trīs. Un Andrejam — Andrejam tiks vesela čupa.

Pēc pārdesmit minūtēm pretīguma ekspertu komiteja ar labi padarīta darba sajūtu steidzās gatavoties rītdienai skolā. Tā viņiem, lielajiem puikām, arī vajag. Padomās divreiz, pirms traucēs mums spēlēties. Un, ja tas nestrādās — nākamreiz dabūsim vēl pretīgākas meitenes. Mēs varbūt esam mazi, bet joki ar mums arī mazi.

Bērniem garlaikoties laika nebija — pie mums regulāri kāds nāca. Visbiežāk nāca sadot pa seju, pēc kā mēdza nākt sociālie dienesti. Dažreiz nāca piektā stāva tante pacienāt ar saldumiem. Vienu dienu atnāca Labie Cilvēki. Labie Cilvēki sadeva visiem apskāvienus, dāvanas un avīzi, ko stingri piekodināja izlasīt, jo tur esot par Jēzu. Pajautāju, vai Jēzus arī uz šejieni drīzumā pārvāksies. Man atbildēja, ka nē, bet vērts iepazīties tāpat — Jēzus esot viens lāga cilvēks. Un, kas nav mazsvarīgi — dala dāvanas katru svētdienu, ja vien nāksi par viņu parunāt. "Ja jau dāvanas, tad jau jāiet," — nospriedām mēs un ar nepacietību sākām gaidīt tikšanos.

Tikšanās notika vietā, ko visi devēja par "Klubu". Telpās bija vēsi un mazliet smirdēja pēc vecām grāmatām, bet to neviens nepamanīja, jo uz galda bija saliktas dāvanas. Dāvanu vidū pamanīju sen gribētu rokassprādzi, kas veikalā maksāja četrdesmit piecus santīmus. Jēzus gan zina, kā piesaistīt manu uzmanību.

Pirmā runāja Dace. Īsiem, sarkaniem matiem un modīgi ieveidotām, tievām uzacīm, viņa smaidīja kā pavasara saulīte un uz ceļa atrasti pieci santīmi, par ko veikalā pretī dod piecas ledenes. Dace vēlējās zināt, kā mums iet ģimenes dzīvē.

— Tētis atkal dzer, — drūmi teica Alīna. — Un čurā asinis.

— Tas pats. Un vēl kaujas, — teica Vadims, ar acīm ēdot uz galda izlikto rotaļu mašīnīti.

Es jau gribēju teikt, ka mans tētis strādā un lasa grāmatu, bet tad nospriedu, ka man nedos dāvanu. Nopūtos un teicu, ka arī mans tētis dzer. Paskatoties uz rokassprādzi, nopurināju galvu un piemetu, ka mamma arī.

Pēc Daces runāja Anna Aļeksejevna, pēc Annas — vīrietis uzvalkā. Stāstīja, ka, lūk, baznīcā ar Jēzu galīgi nepareizi runā un vispār neko nesajēdz. Pareizi esot runāt katram savā izdomātā valodā — ko arī tūliņ pat nodemonstrēja. Runātāju pūlis sāka izdvest neartikulētas skaņas, celt rokas pie debesīm un raustīties tā, ka pat ar epilepsiju slimais Dainītis tūlīt pat varētu izveseļoties no izbrīna.

Ejot uz mājām, izdomāju, ka tur galīgi nebūs labi. Iedomājies, esi tu tāds Jēzus un vēlies, lai ar tevi normāli runā, bet katrs muld kaut ko savu un vēl kustās tā, ka saprast nevari — vai saukt ātros, vai atskurbtuvi. Es Jēzus vietā pamatīgi apjuktu.

Izdomāju, ka vairāk uz Klubu neiešu. Un vispār, Ļeras mamma teica, ka Dieva nav. Es tikai nezinu, vai ticēt — viņa neizskatījās skaidrā.

— Naudas nav, naudas nav, — pa visu koridoru bļāva kaimiņiene, pīpējot vienu cigareti aiz otras.

— Nu gan brīnumi, — padomāju es. — Naudas nav, bet ko pīpēt ir.

Gribēju pajautāt mammai, kāpēc tā, bet sakautrējos, tāpēc pajautāju lielajai Olitai. Olita izskaidroja, ka, lūk, tiešām — cigaretēm nauda ir pat tad, kad naudas nav. Kaut kas nelīmējās kopā. Jau sāku prātot, ka kaimiņiene, kurai nauda nerodas, bet atrodas, noteikti pārkāpj kādu fizikas likumu, bet tad rūpīgāk paskatījos uz viņu un nospriedu, ka fizikas likums ir pats mazākais, ko viņa var pārkāpt.

Bet kaimiņienei nav, ko pārmest — pīpēt bija cieņā visiem. Ja esi gana liels un vairs nav bail, ka senči pieķers, varēji lepni nostāties koridora beigās, apsēsties uz palodzes un, metot vēsus skatienus pa logu, laist no mutes riņķīšus. Kas bailīgs, tam vieta atradās aiz garāžām, uz kurieni mēs vienmēr vilkāmies līdzi jautrā bariņā, cerot, ka lielie iedos uzvilkt dūmu. Nedeva un dzina prom, piedraudot sadot pa pakaļu. Neatlaidīgi gājām vēl un vēl, klausoties vēl bargākus solījumus. Lielie ātri vien saprata, ka draudi nestrādā un realizēt visu draudu draudu "neskatīsies multeni" nav viņu kompetencē, tāpēc padevās un piecieta mūsu klātbūtni. Un pat dūmu uzvilkt vienreiz iedeva.

Gājām mājās lepni un ar sajūtu, ka esam izdarījuši kaut ko ļoti svarīgu, nozīmīgu un slepenu. Jau taisījāmies griezties iekšā koridorā, kad mums ceļa priekšā nostājās iepriekš neredzēts vīrietis. Nostājās, jāatzīst, diezgan nestabili. Kungs nolamājās, pavicināja dūri un pajautāja, kāpēc mēs te pīpējam. Viņam taču tikko kā bērns piedzimis, kuram tagad mūsu dūmi jāelpo. Godīgi atbildējām, ka šeit mēs nepīpējam un par viņa bērnu vispār neko nezinām. Toties kungs visu zināja labāk par mums, jo esot policists, un vispār te savedīs visu kārtībā, lai mēs, sīkie nejēgas, te telpas nepiedūmojam.

Kad mamma saka, ka jāsaved kārtībā, viņa sāk kārtot istabu. Dusmīgais kungs nebija mana mamma — viņš izvilka ārā pistoli un pielika vistuvāk stāvošajam bērnam pie galvas.

Kara filmās, kad fašists draud ar ieroci un jautā, kur nometne, fašistiem neviens neko nesaka. Nospļaujas uz zemes, pasaka, ka Hitleram kaput, un varonīgi klusē ar tik vēsu seju, it kā būtu apēdis visgaršīgāko saldējumu pasaulē. Dīvaini gan. Es nesajutos kā pēc saldējuma ēšanas. Pēc saldējuma ēšanas neapstājas sirds, kājas nepaliek vieglas jo vieglas, un tu neesi gatavs pārdot ne tikai dzimteni, bet arī piemest tai pa virsu savu jauno Lego komplektu.

Kungs aizgāja, ar lielām grūtībām pārvietojoties lejā pa trepēm, mēs aizgājām, bez grūtībām skrienot katrs uz savu istabu.

Gulēt es toreiz gāju ar lielāko netaisnības sajūtu pasaulē. Tik aplami, ka smieklīgi — iedomāties, ka mēs pīpējam koridorā. Protams, ka tā nav. Mēs taču pīpējam aiz garāžām!

To iztraucēt nevarēja nekas: ne fakts, ka tu nemāki dziedāt, ne fakts, ka tu ne vārda nesaproti angliski. Pat tas, ka neesi redzējis "Titāniku", nebija šķērslis plati vērt vaļā muti un dziedāt līdzi Selīnai Dionai par to, ka viņas sirds turpinās savu ceļu.

No radio nomedīta, no kasetes uz kaseti pārrakstīta, ar flomāstera korķīti attīta desmit pagriezienus līdz vajadzīgajai vietai, tā skanēja no katras istabiņas ar jebkādu kasti, kas spēj kaut ko atskaņot. Arī filma atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka pāris reizes redzēju to sapnī. Šī nakts nebija izņēmums.

Titāniks viss tāds grimst, cilvēki panikā skrien, nabaga Leo netiek brīvībā pie savas mīlas, virtuves trauki sagāžas, un dzird sasistu stiklu skaņu. Pamostos un saprotu, ka skaņa bija pavisam reāla. Titāniks neslīkst, bet kaimiņa un Velgas mīla gan slīkst alkoholā, aplipinot visus savus lieciniekus ar smirdoņu un tarakāniem, viens no kuriem tajā naktī izdomāja ballēties man uz sejas. Padzenot tarakānu prom, pielipu pie loga un ieraudzīju, ka zemē guļ mazs televizors. Aiz televizora, apmetot jocīgu kūleni, lido elektriskā plītiņa. Aiz plītiņas lido drēbes un avīzes, kas, par spīti šī sadzīves baleta saspringtajai scēnai, gaisā lido lēni un graciozi, rāmi šūpojoties vējā. Tālāk Velga noliek uz palodzes trīsgadīgo Jānīti un saka, ka arī šo izmetīs ārā un vainīgs būs vīrs, lops tāds, kas dzīvot viņai vairs neļauj. Lops tāds noreaģē zibenīgi — paņem sīko un rod skaidrāko risinājumu, uz ko viņa neskaidrais prāts ir spējīgs — iznest ārā un nolikt smilšu kastē. No smilšu kastes nomest trīsgadnieku zemē laikam būs pagrūts darbs.

Kašķis tālāk gulēt neļāva, pieaugušie aizgāja kaut ko sazvanīt. Un Jānītis? Jānītis turpināja gulēt smilšu kastē raudot. Paraudāja un vienkārši aizmiga. Pamostoties vienkārši skatījās vienā punktā, nedvešot ne vārda. Mēģinājām pasaukt viņu spēlēties, bet šis neko. Tā arī nācās spēlēties blakus, iztēlojoties, ka viņa tur nav. Pēcpusdienā atbrauca kādas jaukas sievietes, paņēma Jānīti un aizveda sev līdzi. Es ceru, ka tur viņam būs labāk. Vismaz tualetes neapplūdis. Ar tādu domu arī taisījos iet gulēt, taču mamma teica, ka šonakt te beidzot vairāk negulēsim.

Rīt būs pieci soļi līdz vannas istabai. Gribētos kāpt pāri savam kaķim, bet man tāda nav, mamma neļauj — saka, ka šis saskrāpēs mūsu jaunās tapetes. Un vispār, kāds vēl kaķis — kādu laiku būs jāpadomā, kā ar sevi tikt galā. Jaunā dzīvokļa iegāde nav nekāda joka lieta. Bet esmu pārliecināta, ka garlaicīgi nebūs ne brīdi — man ir vesels, ar bērniem pilns pagalms, ko izpētīt, un joprojām vesela Bolderāja, ko piedzīvot.